“Tik nereāli, ka jāiekniebj!” Viesturs no problēmbērna kļuva par stjuartu.

"Rīt Atēnas, parīt – Roma," saka Viesturs Lācis (21), meklēdams laiku sarunai. Kopš šīs vasaras viņš strādā par stjuartu. "Reizēm gribas sev iekniebt, vai tas tiešām notiek ar mani: Dubaija, Brisele, Frankfurte," viņš turpina uzskaitīt galamērķus. Viesturam mācībās gāja grūti, bija delveris. No piecu gadu vecuma dzīvoja Valmieras SOS ciematā, jo vienīgais tuvinieks, septiņdesmitgadīgā ome, nebūtu tikusi galā ar hiperaktīvo puiku. Ar īstajiem vecākiem kontakta nav. "Mani uzaudzināja SOS mamma. Labi atceros, kā desmitos vakarā ar asarām acīs mācījos skaitīt krieviski. Tā valoda man galīgi negāja. Arī ne ar privātskolotāju, ko SOS mamma atrada," atceras Viesturs.

Par svarīgu pagrieziena punktu pats uzskata SOS ciemata sagādāto iespēju padzīvot viesģimenē Amerikā. Viesturs apjauta ceļošanas būtību, nolēma kļūt par stjuartu un pēc pamatskolas devās uz koledžu Rīgā mācīties par tūrisma konsultantu. Piedalījās vairākās "Erasmus" apmaiņas programmās, iepazina Eiropu. "Motivāciju deva arī tas, ka redzēju, kas notika ar tiem, kuri atgriezās bioloģiskajās ģimenēs: vecā vide un draugi, pīpēšana. Sapratu – jācenšas, cik spēju, lai neatkristu atpakaļ."

Ja nebūtu tādu SOS ciematu, diez kur lidinātos valmierietis? Nupat kā nosvinējis savu 21 gada jubileju, viņš par sevi saka: "Es stāvu stabili uz abām kājām." Īrē dzīvokli Pārdauvgavā, mīl darbu un plāno 94 gadus veco omīti pirmoreiz dzīvē aizlidināt uz Stokholmu, uz grupas "ABBA" muzeju. Ome esot izbijusi klaviermūzikas skolotāja. "ABBA" dikti patīkot.

Viestura stāsts ir tikai daļa no žurnālistes Ievas Albertes raksta “Tik nereāli, ka jāiekniebj!” Viesturs no problēmbērna kļuva par stjuartu. Kā palīdzēt citiem?”, kura pilno versiju varat izlasīt ziņu portālā Delfi+.