Nevalstiskās organizācijas brīdina: gada laikā konstatētās nepilnības bērnu aizsardzības sistēmā nav novērstas

Pēdējā gada laikā Latvijā notikuši vairāki ļoti traģiski gadījumi, kuros bērni ir smagi cietuši vai gājuši bojā no vardarbības vai pamešanas novārtā - jāatceras vecāku un zīdaiņa bojāeja citu mazgadīgu bērnu klātbūtnē Dobelē gadu mijā, meitenes bojāeja mājas ugunsgrēkā Rēzeknē, piecgadīga bērna apmaldīšanās un nāve Liepājas pusē, turklāt tā ir tikai aisberga redzamā daļa, kas plaši izskanējusi medijos.

Šīs traģēdijas skaidri izgaismoja vairākas problēmas bērnu drošības risku atpazīšanā, reaģēšanā un informācijas apritē starp atbildīgajām institūcijām, taču, neraugoties uz dažādām apspriedēm un darba grupām, gada laikā konstatētās nepilnības nav novērstas. To vēstulē ministru prezidentam Mārim Kučinskim un Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei uzsver 12 nevalstiskās organizācijas, kuras apvienojušās Latvijas Bērnu labklājības tīklā.

Pirmkārt, kā nozīmīgu problēmu nevalstiskā sektora eksperti min to, ka nepastāv vienoti kritēriji bērnu apdraudējuma risku novērtēšanai, ko lietotu visi ar bērnu un ģimeni strādājošie speciālisti – ne vien sociālie dienesti un bāriņtiesas, bet arī ārstniecības personas, policisti un pedagogi. Lai pēc iespējas agrīni varētu sniegt palīdzību bērnam, kurš ir apdraudēts no jebkāda veida vardarbības (fiziskas, emocionālas, seksuālas, pamešanas novārtā), būtu nepieciešams definēt vienotu risku novērtēšanas metodi. 

Otrkārt, likumdošanas aktos nav skaidri definēta ārstniecības personu atbildība un iesaiste. Ārsts visbiežāk ir pirmā persona, kura redz grūtnieci un pēc tam bērnu, viņa attiecības ar vecākiem, līdz ar to šo speciālistu proaktīva reakcija uz vecāku prasmju trūkumu un iespējamiem bērna apdraudējumiem, kā arī operatīva saziņa ar sociālo dienestu, bāriņtiesu vai policiju ir ārkārtīgi būtiska, tāpēc nepieciešams beidzot skaidri definēt ārstniecības personu atbildību – par ko, kam un kādā veidā ziņot. Pašlaik likumos minēts ir tikai ārsta pienākums vērsties policijā, taču noteiktos gadījumos vairāk nepieciešama tieši sociālā dienesta iesaiste. Turklāt skaidri jāatrunā arī ērta un saprotama ziņošanas kārtība, kas neapdraudētu paša ziņotāja drošību.

Treškārt, dažādas institūcijas joprojām neuzkrāj informāciju par bērnu apdraudējumiem vienotā sistēmā. Piemēram, ģimenei mainot dzīvesvietu, jaunās dzīvesvietas sociālajam dienestam ir nepieciešama informācija par to, ka ģimenē notikuši kādi pārkāpumi. Ja informācijas aprite nenotiek, bērna drošība ir nopietni apdraudēta. Bērnu tiesību aizsardzības likums nosaka, ka informācija par bērna tiesības ievērošanu apdraudošiem riskiem tiek uzkrāta vienotā Nepilngadīgo personu atbalsta informācijas sistēmā (NPAIS). Šobrīd Valsts policija uzsver, ka aktīvi lieto NPAIS, savukārt sociālie dienesti, bāriņtiesas, ārstniecības personas u.c. speciālisti šo sistēmu nelieto vai izmanto kūtri. Līdz ar to informācija par bērna apdraudējumiem un ģimenes “vēsturi” joprojām ir sadrumstalota dažādās lokālās datu bāzēs, atkarībā no iestādes un pašvaldības. 

“Katrs traģiskais gadījums, kurā gāja bojā bērns, ir bijusi ļoti skaudra mācība, kas spilgti norādīja uz konkrētām bērnu aizsardzības sistēmas nepilnībām. Valsts pienākums ir šīs kļūdas operatīvi labot, negaidot šādu gadījumu atkārtošanos. Tāpēc vēršamies pie valsts amatpersonām ar konkrētiem jautājumiem. Jo mēs zinām – ja mēs nedomāsim par prevenciju un konstatētie sistēmas “caurumi” beidzot netiks salaboti, mēs atkal runāsim par to pašu pēc nākamās traģēdijas,” vēstulē teikto pamato tās autori.

Latvijas Bērnu labklājības tīkla pārstāvji norāda, ka šo problēmu novēršana ir ļoti būtiska bērnu aizsardzības sistēmas efektivitātes uzlabošanā, tāpēc sagaida no valdības un likumdevējiem konkrētus risinājumus, atbildīgos un termiņus. Jāpiemin arī tas, ka Latvijā joprojām nav izveidota bērnu tiesību aizsardzības stratēģija, tāpat nenotiek sistemātiski pētījumi izmaiņu novērtēšanai, par ko Latvijai norādīts arī ANO Bērnu tiesību aizsardzības komitejas 2016. gadā sniegtajās rekomendācijās.